10.11.2009 – Ilgas stāsts

Ar to, ka mēs piecpadsmit gadu vecumā beidzam pamatskolu, astoņpadsmit gadu vecumā vidusskolu un zināmā vecumā augstskolu, vēl nekas dzīvē nebeidzas. Vismaz mācīšanās aspektā. Turklāt pasaulē viss attīstās tik strauji, ka bez mācīšanās tai grūti līdzi tikt. Te jaunas tehnoloģijas, te jauni sadzīves priekšmeti, te jaunas paradigmas. Mēs dažkārt mācāmies līdz pat cienījamajam senioru vecumam. Mācāmies paši sev – lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti un radītu sev tīkamas pievienotās vērtības. 

No Trapenes bibliotēkas saņemtais stāsts par Ilgu Lakstīgalu pārsteidza visvairāk. Savā 71 gadā, kad izaudzināti un pasaulē palaisti bērni, aug mīļi mazbērni, izrādās – Ilgai nav bijis miera – vēl jāsaņem autovadītājas apliecība. 

Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) teorētiskais eksāmens tagad jau nokārtots. Taču līdz tam bijis ilgs un garš ceļš – neskaitāmas, neatlaidīgas stundas pavadītas Trapenes pagasta bibliotēkā pie datora. „Uz bibliotēku gāju kā uz darbu,” tagad atceras Ilga. Līdz tam ar datoru Ilga nopietni strādājusi nebija, par interneta izmantošanu nemaz nerunājot. Tomēr no datora peles nebaidījās, jo vienu otru reizi bija sēdusies pie datora, viesojoties bērnu mājās. 

Kad Ilga izlēma iegūt tiesības, lielākais šķērslis bija nevis praktiskā braukšana (jaunības dienās Ilga bija vadījusi auto), bet gan teorijas eksāmens interneta vidē. Ja nebūtu bibliotēkas ar iespēju bez maksas izmantot datoru un internetu, nez vai Ilgas sapnis būtu tik veiksmīgi realizējies. Vismaz ne tik ātri. Palīdzēja arī tas, ka līdzās bija bibliotekāres – vienmēr gatavas sniegt padomu, paskaidrot, atbalstīt.

Tagad Ilga smejas, ka, ejot uz nosprausto mērķi, nav bijis laika iedziļināties un izpētīt citas internetā pieejamās iespējas un resursus, kam gan solās pievērsties tad, kad autovadītājas apliecība būs jau kabatā. 

Pamudinājums atkal braukt ar auto Ilgai radās šovasar, kad bērni uzdāvinājuši mašīnu, ar kuru braukt uz vairākus kilometrus attālo Mikužu saiešanas namu. Šis nams vietējiem iedzīvotājiem ir svētnīca, kur notiek svētku dievkalpojumi, kristības un kāzas. Šis nams Ilgai ir kā vēl viens bērns, par kuru jārūpējas, jāauklē, jo tas vienmēr jāuztur kārtībā un tīrs. Šeit ir vieta, kur piesiet savu sirdi, kur dvēsele paceļas spārnos.

Pagaidām vēl Ilgas mašīnu rotā „M” zīme un braukt var pieredzējuša autovadītāja pavadībā, taču, vērojot Ilgas darbošanos ap stūri, ātruma pārslēdzēju un pagrieziena rādītājiem, šķiet, ka kundze ir radīta, lai brauktu ar mašīnu. Viss izdodas tik viegli un līgani, bez stresa un pārspīlējumiem. 

Ilgas attieksme pret dzīvi varētu būt piemērs katram cilvēkam šādā vecumā. Bet galu galā – mēs taču dzīvojam tādu dzīvi, kādu paši izvēlamies. Ilgas izvēle ir dzīve Trapenē, pašas celtā mājiņā, kopā ar meitu un uzticīgo sargu – suni Hercogu. Arī dzeja - Ilgas domu un dvēseles izjūtu atspulgi. Un pienākumi Mikužu saiešanas namā, kurp tagad Ilga varēs nokļūt, nejautājot palīdzību citiem.

Jā, bibliotēka dažkārt ir svarīgs posms ceļā uz izvirzīto mērķi. Un katram cilvēkam ir savi iemesli, kāpēc doties uz bibliotēku, bet katrs sasniegtais mērķis, kas pārvērties īstenībā, pateicoties bibliotēkai, dod tai jaunu, varbūt pat abstraktu nozīmi. Galvenais ir saprast savas vēlmes un vajadzības. Saprast, vai to piepildījums ir iespējams bibliotēkā. Ja ir, tad bibliotēka pavisam droši pilda savu funkciju – tā ir, lai kalpotu cilvēkiem.

Ilgas stāsts bildēs

09.11.2009 – Matīsa stāsts

Ik dienas mēs saskaramies ar dažādām grūtībām un šķēršļiem, kurus ar lielāku vai mazāku apņemšanos, mērķtiecību un dzīves sparu itin viegli spējam pārvarēt. Taču ir situācijas, kurās dzīves izliktos šķēršļus uzveikt nav tik vienkārši, tomēr ir iespējams. Matīsa stāsts apliecināja, ka bibliotēkai arī var būt nozīmīga loma šajā ceļā.

Jau ceturtā filmēšanas diena. Pēc pēdējās būs skumji – šie braucieni atver jaunas izpratnes lapas manā apziņā. Katrs satiktais cilvēks iemāca kaut ko ļoti būtisku. Arī Matīss. Par viņu mums atrakstīja Bērzaunes pagasta bibliotēkas vadītāja Ineta Zvirgzdiņa.

Matīss Bērzaunes bibliotēkā un arī bibliotekāres dzīvē ienāca, pateicoties pagasta projektam, kas piedāvāja invalīdiem subsidētās darba vietas. Kā atzīst pati bibliotekāre, iesākumā bijusi ļoti bažīga, kā tas būs, kad Matīss sāks strādāt bibliotēkā, vai viss izdosies kā nākas, vai nebūs problēmas. Tomēr puisis ar savām prāta spējām, precizitāti, toleranci un centību pārsteidza. Matīsa prāts ir teju kā enciklopēdija – viņš spēj itin viegli, bez piepūles atcerēties daudzus būtiskus gadu skaitļus, notikumus, savā leksikā lieto svešvārdus. Ja nebūtu kustību traucējumu, viņš dzīvē sasniegtu daudz, jo ar tik gaišu prātu dzīves ceļš gandrīz vai ir noteikts. Jokojoties Matīsam ieteikts pelnīt naudu ar savu labo atmiņu, piedaloties dažādās viktorīnās, tomēr Matīss uzskata, ka gaišs prāts ir Dieva dota dāvana, ar ko nevajadzētu lielīties.

Iesākumā Matīss palīdzējis ar bibliotēkas kartotēkas uzturēšanu un nolietoto grāmatu norakstīšanu. Visu darījis ar roku, rūpīgi veidojot pierakstus. Lai arī dzīvē jau bija iepazinies ar datoru, kad mācījies Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēsturniekos, bibliotekārei teicis, ka ar datoru nestrādās nekādā gadījumā. Nekad. Pirmkārt, baidījies, ka neizdosies, otrkārt – ir kreilis, kas, viņaprāt, apgrūtina datora lietošanu.

Laikā, kad Matīss strādāja bibliotēkā, tur notika datorkursi iedzīvotājiem, kas vēlējās apgūt datora un interneta lietošanas prasmes. Šos kursus apmeklēja dažāda vecuma cilvēki, un, viņus vērojot, iedrošinājās arī Matīss – varbūt tomēr viņš arī spēj? No jauna apgūt datora lietošanu Matīss sāka lēnām. Apgūstot pamatprasmes, bez bibliotekāres palīdzības neiztika. Tieši bibliotekārs ir tas, kurš spēlē nozīmīgu lomu apmeklētāju izglītošanā, apmācīšanā un, kas ne mazāk būtiski, iedrošināšanā.

Matīsam ir konkrētas intereses, ko viņš meklē internetā – šobrīd ļoti aktīvi lasa ebreju elektronisko enciklopēdiju. Viņš pārsteidz ar savām zināšanām un skatījumu uz dažādiem vēsturiskiem un politiskiem procesiem pasaulē. Matīss uzsver, ka internetā meklē tikai tās lietas, ko nevar atrast grāmatās.

Matīss bibliotēkā izmanto iespēju arī izprintēt informāciju, kas viņam šķiet būtiska: informāciju par jau minēto ebreju vēsturi, novadpētniecības materiālus par Gaiziņkalna apkaimi u.c. Tomēr ir kāds internetā atrodams materiāls, kas Matīsam nozīmē īpaši daudz – tā ir Albrehta Dīrera glezna ar brāļa Alberta rokām. Ar šo gleznu viņš identificē sevi, jo stāsts, ko dzirdējis dievkalpojumā, viņam palicis īpaši tuvs.

Visgrūtākais, ko viņam dzīvē nākas pārdzīvot, ir vientulība. Vientulība, ar kuru jācīnās dienu no dienas. Ar vientulību, kas seko līdzi ik uz soļa, ar vientulību, kas mājā spiežas caur katru istabas stūri. Ar vientulību, no kuras baidās ikviens cilvēks, kurai ir neticams, iznīcinošs spēks. Bet Matīss ir atradis veidu, kā neļaut vientulībai sevi uzveikt – bibliotēkā viņš jūtas gaidīts, noderīgs un pavada laiku pilnvērtīgi.

Nu jau pavisam droši varu teikt, ka bibliotēka ir ne tikai grāmatu krātuve un piekļuve interneta resursiem – tā ir vieta, kur cilvēks, kas savā dzīvē jūtas vientuļš, var sajust līdzcilvēku klātbūtni un rast draudzību.

Matīsa stāsts bildēs

3.11.2009 - Brocēnu senioru stāsts

Dzīve Rīgā noved pie zināmiem priekšstatiem un stereotipiem par to, kas notiek ārpus galvaspilsētas jeb, šajā gadījumā labāk teikt – kas nenotiek. Mums bieži vien liekas, ka tikai lielajās pilsētās pulsē dzīvība, kustība, attīstība. Mums liekas, īpaši šajā laikā, kad Latviju ir piemeklējušas ekonomiskas grūtības, ka, ja arī pilsētās valda zināma depresija un bezcerība, mazpilsētās un laukos šī situācija ir dramatiskāka. Un tomēr, ir lietas, kurās mēs kļūdāmies. Stereotipi ir tāpēc, lai tos lauztu.

Braucot uz Brocēnu pašvaldības bibliotēku, zinām, ka mūs gaida grupiņa pensionāru, kuri vasarā bibliotekāres pavadībā soli pa solim apguva datorprasmes un interneta iespējas bibliotēkas piedāvātajā bezmaksas apmācību kursā. Tagad, pēc pašu iniciatīvas, šis prasmes turpina attīstīt, satiekoties bibliotēkā katru otrdienas rītu.

„Trešajam tēva dēlam” bibliotēkas vadītājas Valdas Ozoliņas mudināti grupas dalībnieki savus veiksmes stāstus bija rakstījuši paši (citos gadījumos tos iesūtīja bibliotekāri). Tas bija kā apliecinājums tam, ka viņi mācās, gūst gandarījumu, viņiem padodas un viņi ir atklājuši jaunas iespējas, kā darīt dzīvi pilnvērtīgāku. Tomēr, lasot šos stāstus, prātā nevarēja ienākt, cik nozīmīgas šīs jaunās prasmes ir katram no pagaidām nelielās Brocēnu senioru kopas jeb, kā viņi paši to sauc, tehnoloģiju draugu grupas.

Katru otrdienu bibliotekāre Valda Ozoliņa sagaida savus vasaras „kursantus” gaišajās bibliotēkas telpās ar laipnu smaidu un mācību programmu kārtējai tikšanās reizei. Viņi papildina vasarā iegūtās zināšanas soli pa solim, lēnām un rūpīgi, jo, kā paši saka, cilvēkam gados ir citi apgriezieni, vajadzīga cita pieeja, apgūstot jauno.

Lielai daļai grupas dalībnieku arī mājās ir pieejami datori, kurus dāvinājuši bērni, krustbērni, kā nu kuram. Apgūt datoru un internetu pašmācības ceļā, protams, ir iespējams, tomēr – uztraukums un nedrošība par savām spējām dara savu, tādēļ ir izvēlēts iknedēļas ceļš uz bibliotēku. Brocēnu seniori visi kā viens uzsver, ka mācīties grupā ir nenovērtējami labāk kā individuāli – tad ir gan biedra plecs līdzās, gan bibliotekāres atbalsts, gan lielāka pārliecība un iespēja dalīties priekā par sasniegto.

Tehnoloģiju draugu grupas tikšanās reizēm ir vairāki pievienotās vērtības aspekti, par ko paši pensionāri ir patiesi pateicīgi: pirmkārt, ikviens tiecas uz savu individuālo mērķi, kurš katram ir pilnīgi atšķirīgs un vienlaikus kalpo kā motivējošs spēks; otrkārt, šīm tikšanās reizēm var likt vienādības zīmi ar iespēju būt cilvēkos, satikt domubiedrus, iegūt jaunus draugus – tātad tā ir iespēja nejusties vienam; treškārt, tiek apgūtas jaunas, vēl nekad neizzinātas lietas, kas ievērojami paplašina iespēju un interešu amplitūdu.

Ikkatrs grupas dalībnieks ir kolorīta un interesanta personība, par katru varētu tapt atsevišķs stāsts ar ievadu, saturu un nobeigumu. Pateicoties internetam, Solveiga ir izveidojusi savas dzimtas koku, atradusi pat ceturtās pakāpes vectēvu, kurš dzimis 1787.gadā. Tagad par katru dzimtas cilvēku top apraksts – tie paliks bērnu bērniem. Jautrīte priecājas par iespēju krāt sev nepieciešamo informāciju par dārzkopību dokumentu mapītē, lai vēlāk to nodotu bērniem. Viņa priecājas, ka tagad pati var sagatavot reklāmas lapiņas draudzes darba vajadzībām. Informāciju par dārzkopību meklē arī Raimonda, kuras sirdslieta ir ne tikai prieks un košums dārzā, bet arī ceļošana – lasot ceļojumu iespaidus un skatoties bilžu galerijas, rodas iespēja šos ceļojumus izsapņot pašas sajūtās. Arvīds tagad visus maksājumus veic tikai ar interneta starpniecību, kā arī lasa ziņu portālus, jo presi abonēt mājās sanāk par dārgu. Viņš arī meklē senos skolasbiedrus. Valentīnai jaunās prasmes sniedz iespēju internetā bez maksas sazināties ar bērniem. „Mums depresija nedraud!” – šo Jautrītes reiz izteikto apgalvojumu visi grupas dalībnieki tagad pieņēmuši kā savējo.

Klausoties šajos un vēl citos Brocēnu senioru pieredzes stāstos, patiešām šķiet, ka dzīve, neatkarīgi no apstākļiem, mierīgi un pārliecinoši rit savu gaitu tālāk – viss notiek!

Brocēnu tehnoloģiju draugu grupas stāsts bildēs

2.11.2009 - Janīnas stāsts

Pa ceļam uz Riebiņu novada Rušonu mūs pavada apsarmojusi, balta daba. Šķiet, visa apkārtne ir sastingusi un šādā stingumā gatava pārlaist dienu. Tomēr tas ir tikai rīta māns, jo uz pusdienlaiku parādās saule, kas visu atkausē vienā mirklī. Daba atkal atdzīvojas. Tas, šķiet, sasaucas ar cilvēku, pie kura braucam – cilvēku, kas mīl dabu, ziedus, visu dzīvo.

Janīna Rušonā ir dzīvojusi visu savu mūžu, uzaudzinājusi četrus bērnus un var lepoties ar vislabāk kopto dārzu pagastā. Dzīve viņu nav saudzējusi no sitieniem un neveiksmēm, tomēr gaišā attieksme ir ļāvusi saglabāt dzīvesprieku. Pašreiz Janīna mitinās nesen atgūtajā vectēva mājā kopā ar vienu no dēliem un diviem runčiem, netālu kaimiņos arī bibliotekāres Intas māja. Tieši viņa Janīnai palīdzēja spert pirmos soļus, lai iemācītos lietot datoru un internetu.

Janīnas vēlme apgūt datora un interneta lietošanu ir kā loģisks turpinājums faktam, ka viņa ir izlasījusi teju visas grāmatas, kas pieejamas Rušonas bibliotēkā. Lēmums mainīt šo situāciju nāca pēkšņi, vienā dienā, kad Janīna, pilna apņēmības, vienkārši apsēdās pie datora. Kā saka pati Janīna, internets ir palīdzējis padarīt dzīvi interesantāku un krāsaināku. Portāls draugiem.lv Janīnai savos piecdesmit deviņus gados ir īsts atklājums un tagad arī neatņemama dzīves sastāvdaļa. Te viņa ir atradusi gadiem nesatiktus draugus un radiniekus – internetā sarakstīšanās process ir daudz vienkāršāks un ātrāks, nav arī nauda pastmarkām jātērē. Savu aizraušanos ar dārzkopību un mīlestību pret ziediem, Janīna ir pārnesusi arī uz virtuālo pasauli – draugos izveidotajā domubiedru grupā „Dienziedes” Janīna ar līdzīgi domājošajiem apmainās ar informāciju, padomiem un tāpat vien – parunājas par dzīvi.

Janīna ir atradusi arī sirsnīgu draudzeni, kas dzīvo Liepājā. Viņu satikšanās ir notikusi gan tikai internetā – abām ir vienas intereses, aizraušanās, ir, par ko parunāt. Vai domāts kādreiz satikt šo cilvēku arī dzīvē? Diez vai – attālums ir tik liels, bet iespējas tik mazas.

Janīnai no bērnības nav saglabājusies neviena fotogrāfija, par ko viņai īpaši sāp sirds, tādēļ viņa sev nosolījusies, ka saviem bērniem sagādās katram pa skaistam fotoalbumam. Tā izveidojusies arī mīlestība pret fotoattēliem un fotografēšanu. Janīna var lepoties ar skaistiem, pašas fotografētiem ziedu attēliem, kas glīti izkārtoti lielos albumos. Kad pārņem skumjas, tiek ņemts viens no albumiem, šķirstīts, skatīts un atgriežas dzīvesprieks. Albumus Janīna skatās arī portāla draugiem.lv – labprāt skatās draugu saliktās galerijas, no ceļojumiem, arī ikdienišķus. Jautāta, vai savās galerijās arī ko liek, teic, ka liek ziedu attēlus, jo tie ir tas, kas priecē sirdi.

Lai gan arī mājās Janīnai ir dators, ceļš uz bibliotēku tiek mērots katru nedēļu, ar apskaužamu regularitāti. Galu galā – viss mainās tik ātri, ka negribas neko palaist garām. Janīna ir no tiem cilvēkiem, kas ne mirkli nespēj pavadīt mierā – pavasarī un vasarā pirmajā vietā ir dārza darbi, kad jāsēj, jāravē, jākopj, bet rudenī un ziemā, kad ārā viss ir mierīgs, Janīna tamborē un auž uz stellēm. Viņa var lepoties ar skaistiem paklājiem un tamborējumiem.

Jaunas prasmes un internets maina cilvēku dzīves. Pat to cilvēku, kuriem šķiet, ka viņu dzīvē nekas nevar mainīties.

Janīnas stāsts bildēs

27.10.2009 – Roberta stāsts

Ir pavisam agrs 27.oktobra rīts. Lai arī teju jau novembris, gaiss ir apbrīnojami silts un maigs. Izejot no mājām īsi pēc sešiem, šķiet, ka visa pasaule vēl dus – viss ir lēns un rimts. Tomēr iekšēji sajūtas ir pretējas – šodien braucam uz pirmo filmēšanu. Ceļš ved uz Jēkabpili, no kurienes tika atsūtīts sirsnīgais stāsts par Robertu. Roberts ir visjaunākais no mūsu varoņiem. Viņam tūlīt paliks 12.

Ierodoties Jēkabpils galvenās bibliotēkas Bērnu nodaļā, mūs sagaida bibliotēkas direktore Zinaīda un bibliotekāre Ilona – abas smaidīgas un gaišas. Tāpat kā bērnu nodaļas telpas – košās krāsās, mājīgas un siltas. Te literatūru savām interesēm atrod gan pusaudži, gan paši mazākie lasītāji. Pieejamās lasāmvielas klāsts ir sākot no bilžu grāmatām līdz pat izziņu literatūrai. Bet ne tas vien ir, kas šeit vilina bērnus.

Kādā jūlija pēcpusdienā bibliotēkā ieradās Roberts – kautrīgs, bikls un bailīgs. Neskaidrā valoda sākotnēji bijusi barjera komunikācijai ar bibliotekāri, tomēr neatlaidība novedusi līdz savstarpējai sapratnei un nu jau – draudzībai. Bibliotekāre bērniem tur ir kā mamma, uzticības persona. Īpaši Robertam, jo abi var sarunāt to, ko citi nevar.

Roberts uz bibliotēku atveda visu savu ģimeni – mazo brālīti Kristapu (4 gadi), mammu Aivu un māsiņu Esteri. Estere vēl ir pavisam maza – vien 10 mēnešus veca, bet jau pastāvīga bibliotēkas apmeklētāja. Sarunas ar Robertu vedas gausi, puisis mazliet samulsis no tādas uzmanības – un kā nu ne, kurš tad nebūtu? Bibliotēkā Robertu visvairāk interesē datori, taču grāmatas arī ir vērtība viņa acīs.

Sarunās aktīvi līdzdarbojas mazais brālītis, kurš čalo par peldētprasmi, močiem un datorspēlēm. Kā secinām – ies vecākā brāļa pēdās. Roberts ir kaislīgs motociklu cienītājs, tādēļ viņa favorītspēles ir tieši tās, kur jābrauc ar šiem tehniskajiem transportlīdzekļiem. Ne šaušana, ne kariņi. Bet motocikli. Un grāmatas. Jā, arī tās, bet pirmkārt – enciklopēdijas. Jo arī tur ir motocikli.

Roberta mamma strādājusi Jēkabpils bērnudārzā, šobrīd gan ir svarīgāks darbiņš – mazās Esteres auklēšana. Klausoties mammas stāstījumā un uzskatos, pārņem sajūta, ka labāku bērnu audzināšanas pieeju grūti iedomāties. Izaudzināt trīs bērnus vien ir ko vērts. Aiva ir pateicīga, ka ir bibliotēka, kur bērniem nākt. Citādāk jāaug uz ielas, kur ir citi noteikumi, citi principi. Bibliotēka, pie visām tās funkcijām, vēl ir arī drošība – jumts virs galvas, līdzcilvēki, iespējas. Vissvarīgākās lietas, protams, nāk no ģimenes, tomēr ir skaidrs, ka bērniem ir jāizglītojas, jāpaplašina savs redzesloks un zināšanas.

Tāpēc Aivai nav iebildumu, ka Roberts spēlē datorspēles – tā ir jauna pieredze. Un bibliotekāre, kura jūt atbildību pret bērniem, neļauj viņiem stundām sēdēt pie datora. Pusstundu un tad atpūta, ko bērni arī labprāt izmanto – palasa grāmatu, žurnālu vai uzspēlē „Riču – raču”. Roberts bibliotēkas dzīvē ir „ievilcis” arī mammu, kura regulāri nāk, lasa žurnālus, grāmatas, meklē materiālus par kulināriju. Arī Roberts, kad izaugs liels, būs pavārs. Mamma jau tagad ļauj rosīties pa virtuvi – prot cept pankūkas, vārīt zupas. Varbūt tomēr tehniskās intereses ņems virsroku, bet pagaidām to zināt vēl nevar.

Gan mamma, gan Roberts izmanto arī draugiem.lv, turklāt Roberts ar prieku un lepnumu pamāca mammai, kā to lietot, kā vēstules rakstīt.

Raugoties šajā ģimenē, rodas sajūta, ka pasaule nekur nepazudīs. Jo viss sākas un beidzas ģimenē. Ielaižot savā dzīvē bibliotēku, kā būtisku atskaites punktu, var pavērties jaunas iespējas un atklāties lietas, par kurām iepriekš nekad nav bijusi pat nojauta.

Publisko bibliotēku attīstības projekts „Trešais tēva dēls” ir nodrošinājis bibliotēkas ar datoriem un internetu. Bērni Jēkabpils galvenajā bibliotēkā līp pie datora pa diviem, pa trim – tik svarīgi tie viņiem ir. Dzīve bibliotēkā – tas ir vesels komunikācijas un socializēšanās process. Tas ir kas jauns un svarīgs – atrast draugus bibliotēkā.

Roberta stāsts bildēs