23.11.2009 - Annas un Māra stāsts

Nesen ar draudzeni strīdējāmies, kā būtu labāk – piedzimt neredzīgam vai dzīves laikā zaudēt acu gaišumu. Strīda uzvarošais viedoklis patiesībā nav būtisks, jo gan viena, gan otra strīda aspekta rezultāts ir viens – nespēja redzēt saules gaismu, zilu jūru, zaļu zāli un savus tuvākos. Skumji. Un tomēr... tas nav iemesls, lai apstātos dzīve. Cilvēks ir radīts, lai pierastu pie tādiem apstākļiem, kādi tam ir. Vairumā gadījumu tas izdodas, jo cilvēks grib un var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Anna

Anna ir jauna, aktīva meitene. Viņa studē pēdējā kursā un drīz būs diplomēta mūzikas skolotāja. Viņa spēlē klavieres, brīvdienas pavada kopā ar savu draugu, bet darbadienas aizrit augstskolā vai mācību materiālu apstrādē. Annai rit ļoti ikdienišķa studenta dzīve, tikai ar vienu atšķirību – Anna ir neredzīga.

Annu mēs satiekam Latvijas neredzīgo bibliotēkā Juglā, uz kurieni Anna atnākusi kopā ar vecmāmiņu. Šeit viņa nāk katru nedēļu, lai izmantotu bibliotēkas tehnoloģiskās iespējas – strādātu ar īpaši aprīkotu datoru, lasītu un rediģētu tekstus ar Braila rindas palīdzību, kā arī printētu mācību materiālus ar īpašu Braila printeri.

Mājās uz mācību laiku Annai ir portatīvais dators ar īpašu, neredzīgiem cilvēkiem domātu datorprogrammu, kas visus tekstus un informāciju, kas redzama uz ekrāna, lasa priekšā. Taču Anna daudz labprātāk nāk strādāt ar bibliotēkas Braila rindu, kas viņai tekstus ļauj lasīt, ne klausīties. Datora balss šķiet kaut kas nesaprotams un teksts neuztverams – elektroniskā balss tekstu latviešu valodā izrunā ar burtiem angļu valodā, tāpēc nav brīnums, ka arī Anna atzīst – ja daudz jāstrādā, tad no tās balss un kropļotās valodas sāpot galva. Jā, esot arī programma latviešu valodā, tomēr tā bieži izlaižot burtus un neizrunājot galotnes, tāpēc tekstu rediģēt grūti. Viņas, tāpat kā daudzu citu neredzīgo cilvēku sapnis būtu pašai sava Braila rinda mājās, taču tā ir pārāk dārga.

Darbs ar mācību materiāliem Annai aizņem daudz vairāk laika kā citiem studentiem, turklāt, tagad viņai jāraksta bakalaura darbs. Mājās viņa skenē grāmatas – no vāka līdz vākam, pārliek tās word formātā un rediģē, lai rindas nebūtu pārāk garas, kas var kaitēt Braila printerim. Tad viņa nāk uz bibliotēku un vajadzīgo informāciju drukā Braila rakstā, lai varētu mācīties.

Dators ir Annas ikdiena, tomēr interneta iespējas viņa vēl nav apguvusi, jo tas esot ļoti sarežģīti. Viņai bijušas arī informātikas lekcijas augstskolā, kur apguvusi daudz sev nevajadzīgu lietu, piemēram, mājaslapu veidošanu, bet interneta apguve viņai vēl priekšā. Šim mērķim viņa jau pieteikusies īpašos datorkursos.

Māris

Māris ir cilvēks, kas dzīvo kopā ar mūziku – tā viņam skanot galvā nepārtraukti un, pat tad, kad viņš nedaudz nervozē, viņš ar pirkstiem bungo ritmu. Mūzika ir viņa hobijs un dzīvesveids – Māris jau divreiz pabeidzis Ritma institūtu, sūta savas kompozīcijas radio un sapņo reiz kļūt par klubu dīdžeju.

Māris ir ļoti komunikabls, gatavs dalīties pieredzē un pamācīt citus tajā, ko apguvis pašmācības ceļā – brīvi sērfot internetā un izmantot citas datoru priekšrocības, piemēram, mūzikas veidošanai. No Māra ir vērts mācīties. Ja fonā neskanētu runājošā datorprogramma, kas viņam lasa priekšā visu, kas redzams uz ekrāna (un tik ātri, ka mums rodas šaubas, vai vispār ir iespējams ko tādu uztvert), pēc tā, cik veikli viņš pārvietojas pa mājaslapām, nemaz nevarētu pateikt, ka Māris ir neredzīgs.

Tastatūru no galvas Māris bija iemācījies jau tad, kad skolā vēl nebija informātikas. Arī Braila rindu apguvis pašmācības ceļā, pirms skolotājas vēl devušas zaļo gaismu darbam ar to. Pamazām pats „atkodis” arī interneta pasauli, kas neredzīgiem cilvēkiem sastāv no ļoti daudzām taustiņu kombinācijām, šifriem, daudzu lapu struktūras apguves, lai vispār tur ko varētu saprast. Māris atzīst, ka mācību procesā lieti noderējis viņa raksturs – urbties tik ilgi, kamēr viņš saprot, kas ir kas un kā orientēties.

Protams, daudzu lapu sarežģītā struktūra un pārblīvētība ar reklāmām, tāpat kā flash animāciju izmantošana programmēšanā, apgrūtina daudzu lapu pieejamību neredzīgiem cilvēkiem, bet Māris ir labi apguvis sev interesējošos portālus – ziņu portālus, mājaslapas ar mūzikas novirzienu, dažādus interneta radio, youtube.com, portālus par zinātni un astronomiju.

Internetu Māris aktīvi izmanto mājās, taču bez bibliotēkas nevarot iztikt – te pieejams Braila printeris un te viņš var izmantot arī Braila rindu, kas krietni atvieglo lasīšanu. Kā Māris atzīst, viņš bibliotēku izmanto tās pamata mērķim – informācijas meklēšanai un apgūšanai.

Annas un Māra stāsts bildēs

17.11.2009 – Aleksandra stāsts

Mēs ejam uz bibliotēku lasīt grāmatas, jaunāko periodiku, meklēt sev nepieciešamo informāciju, izmantot internetu vai vienkārši pavadīt savu brīvo laiku. Tomēr bieži vien neapzināmies bibliotēku kā neizsmeļamu resursu savām iespējām un vajadzībām. Bibliotēka, kādu mēs to redzam mūsdienās, lauž pieņemtās paradigmas. Vai vari iedomāties, ka, izmantojot bibliotēku, iespējams virzīt uzņēmējdarbību?

Ogres Centrālā bibliotēka, tāpat kā citas Latvijas publiskās bibliotēkas, rīko datorkursus interesentiem. Bibliotēka lepojas ar dažāda vecuma un sociālo grupu pārstāvjiem, kas šos kursus ir apmeklējuši un veiksmīgi beiguši. Vislielākais gandarījums jebkuram skolotājam ir tad, ja skolēns iegūtās zināšanas izmanto dzīvē.

Aleksandram ir 39 gadi, viņš ir gādīgs ģimenes galva, mīlošs vīrs un tēvs. No viņa staro mentalitātei raksturīga atklātība un labsirdība. Runājot par savu darbu, pieredzi, dzīvi, nav jūtams ne rūgtums, ne aizvainojums par to, ka ir grūti, varbūt neiet tik spoži, kā gribētos. Tā ir pilnīga pašpaļāvība uz savām spējām un veiksmi.

Gadu gaitā Aleksandrs ir strādājis dažādus darbus, vienmēr bijis pakļauts kādam darba devējam. Bibliotēkā brīvi pieejamais internets pavēra jaunu iespēju – pašam sava uzņēmējdarbība. Aleksandrs kā individuālais komersants izgatavo gultasveļu un pārdod to Ogres lielveikalā „Jumis”, nelielā stendā, kā arī izpilda pasūtījuma darbus – ja nu kādai gultai neder standarta izmēru veļa. Ideja biznesam radās, kad kāzu dienā kā dāvanu no labākā drauga saņēma skaistu kvalitatīvas gultasveļas komplektu. Tālākais jau attīstījās un joprojām norit bibliotēkā - pie datora, jo internetā Aleksandrs sazinās ar audumu piegādātāju Krievijā (tur senas tradīcijas kokvilnas audumu ražošanā), slēdz līgumus, izvēlas audumu paraugus, veic pasūtījumus, kārto norēķinus, uzzina likumdošanas izmaiņas, nodarbojas ar mārketingu.

Tagad Aleksandrs atceras, sākumā lieti noderēja datorkursos apgūtās zināšanas, jo formalitātes un dokumentu kārtošanu ir ērti koordinēt caur internetu. Aleksandrs atzīst, ka viegli jau nebija, tomēr – savs ir savs. Viņa uzņēmējdarbībā būtiskāka ir kvalitāte, nevis kvantitāte. To arī novērtē patstāvīgie klienti, kuru skaits pamazām, bet neatlaidīgi pieaug.

Visvērtīgāk šķiet, kad kāda mērķa vārdā iestaigātais ceļš uz bibliotēku turpinās regulāri – nedēļām, mēnešiem, gadiem. Aleksandrs uz bibliotēku ceļu mēro katru nedēļu. Ne tikai lai meklētu un pasūtītu jaunus audumus gultasveļai, bet arī lai izdrukātu etiķetes jau gatavajai produkcijai. Šis ir viens no gadījumiem, kad ar bibliotēkas palīdzību ir spējīgs funkcionēt vesels uzņēmums.

Lūk, bibliotēkas spēj pavērt pat visneiedomājamākās iespējas, kuru pamatnosacījums – brīvpieejas datori un bezmaksas internets.

Aleksandra stāsts bildēs.

10.11.2009 – Ilgas stāsts

Ar to, ka mēs piecpadsmit gadu vecumā beidzam pamatskolu, astoņpadsmit gadu vecumā vidusskolu un zināmā vecumā augstskolu, vēl nekas dzīvē nebeidzas. Vismaz mācīšanās aspektā. Turklāt pasaulē viss attīstās tik strauji, ka bez mācīšanās tai grūti līdzi tikt. Te jaunas tehnoloģijas, te jauni sadzīves priekšmeti, te jaunas paradigmas. Mēs dažkārt mācāmies līdz pat cienījamajam senioru vecumam. Mācāmies paši sev – lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti un radītu sev tīkamas pievienotās vērtības. 

No Trapenes bibliotēkas saņemtais stāsts par Ilgu Lakstīgalu pārsteidza visvairāk. Savā 71 gadā, kad izaudzināti un pasaulē palaisti bērni, aug mīļi mazbērni, izrādās – Ilgai nav bijis miera – vēl jāsaņem autovadītājas apliecība. 

Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) teorētiskais eksāmens tagad jau nokārtots. Taču līdz tam bijis ilgs un garš ceļš – neskaitāmas, neatlaidīgas stundas pavadītas Trapenes pagasta bibliotēkā pie datora. „Uz bibliotēku gāju kā uz darbu,” tagad atceras Ilga. Līdz tam ar datoru Ilga nopietni strādājusi nebija, par interneta izmantošanu nemaz nerunājot. Tomēr no datora peles nebaidījās, jo vienu otru reizi bija sēdusies pie datora, viesojoties bērnu mājās. 

Kad Ilga izlēma iegūt tiesības, lielākais šķērslis bija nevis praktiskā braukšana (jaunības dienās Ilga bija vadījusi auto), bet gan teorijas eksāmens interneta vidē. Ja nebūtu bibliotēkas ar iespēju bez maksas izmantot datoru un internetu, nez vai Ilgas sapnis būtu tik veiksmīgi realizējies. Vismaz ne tik ātri. Palīdzēja arī tas, ka līdzās bija bibliotekāres – vienmēr gatavas sniegt padomu, paskaidrot, atbalstīt.

Tagad Ilga smejas, ka, ejot uz nosprausto mērķi, nav bijis laika iedziļināties un izpētīt citas internetā pieejamās iespējas un resursus, kam gan solās pievērsties tad, kad autovadītājas apliecība būs jau kabatā. 

Pamudinājums atkal braukt ar auto Ilgai radās šovasar, kad bērni uzdāvinājuši mašīnu, ar kuru braukt uz vairākus kilometrus attālo Mikužu saiešanas namu. Šis nams vietējiem iedzīvotājiem ir svētnīca, kur notiek svētku dievkalpojumi, kristības un kāzas. Šis nams Ilgai ir kā vēl viens bērns, par kuru jārūpējas, jāauklē, jo tas vienmēr jāuztur kārtībā un tīrs. Šeit ir vieta, kur piesiet savu sirdi, kur dvēsele paceļas spārnos.

Pagaidām vēl Ilgas mašīnu rotā „M” zīme un braukt var pieredzējuša autovadītāja pavadībā, taču, vērojot Ilgas darbošanos ap stūri, ātruma pārslēdzēju un pagrieziena rādītājiem, šķiet, ka kundze ir radīta, lai brauktu ar mašīnu. Viss izdodas tik viegli un līgani, bez stresa un pārspīlējumiem. 

Ilgas attieksme pret dzīvi varētu būt piemērs katram cilvēkam šādā vecumā. Bet galu galā – mēs taču dzīvojam tādu dzīvi, kādu paši izvēlamies. Ilgas izvēle ir dzīve Trapenē, pašas celtā mājiņā, kopā ar meitu un uzticīgo sargu – suni Hercogu. Arī dzeja - Ilgas domu un dvēseles izjūtu atspulgi. Un pienākumi Mikužu saiešanas namā, kurp tagad Ilga varēs nokļūt, nejautājot palīdzību citiem.

Jā, bibliotēka dažkārt ir svarīgs posms ceļā uz izvirzīto mērķi. Un katram cilvēkam ir savi iemesli, kāpēc doties uz bibliotēku, bet katrs sasniegtais mērķis, kas pārvērties īstenībā, pateicoties bibliotēkai, dod tai jaunu, varbūt pat abstraktu nozīmi. Galvenais ir saprast savas vēlmes un vajadzības. Saprast, vai to piepildījums ir iespējams bibliotēkā. Ja ir, tad bibliotēka pavisam droši pilda savu funkciju – tā ir, lai kalpotu cilvēkiem.

Ilgas stāsts bildēs