Ir pavisam agrs 27.oktobra rīts. Lai arī teju jau novembris, gaiss ir apbrīnojami silts un maigs. Izejot no mājām īsi pēc sešiem, šķiet, ka visa pasaule vēl dus – viss ir lēns un rimts. Tomēr iekšēji sajūtas ir pretējas – šodien braucam uz pirmo filmēšanu. Ceļš ved uz Jēkabpili, no kurienes tika atsūtīts sirsnīgais stāsts par Robertu. Roberts ir visjaunākais no mūsu varoņiem. Viņam tūlīt paliks 12.
Ierodoties Jēkabpils galvenās bibliotēkas Bērnu nodaļā, mūs sagaida bibliotēkas direktore Zinaīda un bibliotekāre Ilona – abas smaidīgas un gaišas. Tāpat kā bērnu nodaļas telpas – košās krāsās, mājīgas un siltas. Te literatūru savām interesēm atrod gan pusaudži, gan paši mazākie lasītāji. Pieejamās lasāmvielas klāsts ir sākot no bilžu grāmatām līdz pat izziņu literatūrai. Bet ne tas vien ir, kas šeit vilina bērnus.
Roberts uz bibliotēku atveda visu savu ģimeni – mazo brālīti Kristapu (4 gadi), mammu Aivu un māsiņu Esteri. Estere vēl ir pavisam maza – vien 10 mēnešus veca, bet jau pastāvīga bibliotēkas apmeklētāja. Sarunas ar Robertu vedas gausi, puisis mazliet samulsis no tādas uzmanības – un kā nu ne, kurš tad nebūtu? Bibliotēkā Robertu visvairāk interesē datori, taču grāmatas arī ir vērtība viņa acīs.
Sarunās aktīvi līdzdarbojas mazais brālītis, kurš čalo par peldētprasmi, močiem un datorspēlēm. Kā secinām – ies vecākā brāļa pēdās. Roberts ir kaislīgs motociklu cienītājs, tādēļ viņa favorītspēles ir tieši tās, kur jābrauc ar šiem tehniskajiem transportlīdzekļiem. Ne šaušana, ne kariņi. Bet motocikli. Un grāmatas. Jā, arī tās, bet pirmkārt – enciklopēdijas. Jo arī tur ir motocikli.
Roberta mamma strādājusi Jēkabpils bērnudārzā, šobrīd gan ir svarīgāks darbiņš – mazās Esteres auklēšana. Klausoties mammas stāstījumā un uzskatos, pārņem sajūta, ka labāku bērnu audzināšanas pieeju grūti iedomāties. Izaudzināt trīs bērnus vien ir ko vērts. Aiva ir pateicīga, ka ir bibliotēka, kur bērniem nākt. Citādāk jāaug uz ielas, kur ir citi noteikumi, citi principi. Bibliotēka, pie visām tās funkcijām, vēl ir arī drošība – jumts virs galvas, līdzcilvēki, iespējas. Vissvarīgākās lietas, protams, nāk no ģimenes, tomēr ir skaidrs, ka bērniem ir jāizglītojas, jāpaplašina savs redzesloks un zināšanas.
Tāpēc Aivai nav iebildumu, ka Roberts spēlē datorspēles – tā ir jauna pieredze. Un bibliotekāre, kura jūt atbildību pret bērniem, neļauj viņiem stundām sēdēt pie datora. Pusstundu un tad atpūta, ko bērni arī labprāt izmanto – palasa grāmatu, žurnālu vai uzspēlē „Riču – raču”. Roberts bibliotēkas dzīvē ir „ievilcis” arī mammu, kura regulāri nāk, lasa žurnālus, grāmatas, meklē materiālus par kulināriju. Arī Roberts, kad izaugs liels, būs pavārs. Mamma jau tagad ļauj rosīties pa virtuvi – prot cept pankūkas, vārīt zupas. Varbūt tomēr tehniskās intereses ņems virsroku, bet pagaidām to zināt vēl nevar.
Gan mamma, gan Roberts izmanto arī draugiem.lv, turklāt Roberts ar prieku un lepnumu pamāca mammai, kā to lietot, kā vēstules rakstīt.
Raugoties šajā ģimenē, rodas sajūta, ka pasaule nekur nepazudīs. Jo viss sākas un beidzas ģimenē. Ielaižot savā dzīvē bibliotēku, kā būtisku atskaites punktu, var pavērties jaunas iespējas un atklāties lietas, par kurām iepriekš nekad nav bijusi pat nojauta.
Publisko bibliotēku attīstības projekts „Trešais tēva dēls” ir nodrošinājis bibliotēkas ar datoriem un internetu. Bērni Jēkabpils galvenajā bibliotēkā līp pie datora pa diviem, pa trim – tik svarīgi tie viņiem ir. Dzīve bibliotēkā – tas ir vesels komunikācijas un socializēšanās process. Tas ir kas jauns un svarīgs – atrast draugus bibliotēkā.
1 komentārs:
Cerams, ka Roberts nav vienīgais, kas aizved visu ģimeni uz bibliotēku!
Ierakstīt komentāru