23.11.2009 - Annas un Māra stāsts

Nesen ar draudzeni strīdējāmies, kā būtu labāk – piedzimt neredzīgam vai dzīves laikā zaudēt acu gaišumu. Strīda uzvarošais viedoklis patiesībā nav būtisks, jo gan viena, gan otra strīda aspekta rezultāts ir viens – nespēja redzēt saules gaismu, zilu jūru, zaļu zāli un savus tuvākos. Skumji. Un tomēr... tas nav iemesls, lai apstātos dzīve. Cilvēks ir radīts, lai pierastu pie tādiem apstākļiem, kādi tam ir. Vairumā gadījumu tas izdodas, jo cilvēks grib un var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Anna

Anna ir jauna, aktīva meitene. Viņa studē pēdējā kursā un drīz būs diplomēta mūzikas skolotāja. Viņa spēlē klavieres, brīvdienas pavada kopā ar savu draugu, bet darbadienas aizrit augstskolā vai mācību materiālu apstrādē. Annai rit ļoti ikdienišķa studenta dzīve, tikai ar vienu atšķirību – Anna ir neredzīga.

Annu mēs satiekam Latvijas neredzīgo bibliotēkā Juglā, uz kurieni Anna atnākusi kopā ar vecmāmiņu. Šeit viņa nāk katru nedēļu, lai izmantotu bibliotēkas tehnoloģiskās iespējas – strādātu ar īpaši aprīkotu datoru, lasītu un rediģētu tekstus ar Braila rindas palīdzību, kā arī printētu mācību materiālus ar īpašu Braila printeri.

Mājās uz mācību laiku Annai ir portatīvais dators ar īpašu, neredzīgiem cilvēkiem domātu datorprogrammu, kas visus tekstus un informāciju, kas redzama uz ekrāna, lasa priekšā. Taču Anna daudz labprātāk nāk strādāt ar bibliotēkas Braila rindu, kas viņai tekstus ļauj lasīt, ne klausīties. Datora balss šķiet kaut kas nesaprotams un teksts neuztverams – elektroniskā balss tekstu latviešu valodā izrunā ar burtiem angļu valodā, tāpēc nav brīnums, ka arī Anna atzīst – ja daudz jāstrādā, tad no tās balss un kropļotās valodas sāpot galva. Jā, esot arī programma latviešu valodā, tomēr tā bieži izlaižot burtus un neizrunājot galotnes, tāpēc tekstu rediģēt grūti. Viņas, tāpat kā daudzu citu neredzīgo cilvēku sapnis būtu pašai sava Braila rinda mājās, taču tā ir pārāk dārga.

Darbs ar mācību materiāliem Annai aizņem daudz vairāk laika kā citiem studentiem, turklāt, tagad viņai jāraksta bakalaura darbs. Mājās viņa skenē grāmatas – no vāka līdz vākam, pārliek tās word formātā un rediģē, lai rindas nebūtu pārāk garas, kas var kaitēt Braila printerim. Tad viņa nāk uz bibliotēku un vajadzīgo informāciju drukā Braila rakstā, lai varētu mācīties.

Dators ir Annas ikdiena, tomēr interneta iespējas viņa vēl nav apguvusi, jo tas esot ļoti sarežģīti. Viņai bijušas arī informātikas lekcijas augstskolā, kur apguvusi daudz sev nevajadzīgu lietu, piemēram, mājaslapu veidošanu, bet interneta apguve viņai vēl priekšā. Šim mērķim viņa jau pieteikusies īpašos datorkursos.

Māris

Māris ir cilvēks, kas dzīvo kopā ar mūziku – tā viņam skanot galvā nepārtraukti un, pat tad, kad viņš nedaudz nervozē, viņš ar pirkstiem bungo ritmu. Mūzika ir viņa hobijs un dzīvesveids – Māris jau divreiz pabeidzis Ritma institūtu, sūta savas kompozīcijas radio un sapņo reiz kļūt par klubu dīdžeju.

Māris ir ļoti komunikabls, gatavs dalīties pieredzē un pamācīt citus tajā, ko apguvis pašmācības ceļā – brīvi sērfot internetā un izmantot citas datoru priekšrocības, piemēram, mūzikas veidošanai. No Māra ir vērts mācīties. Ja fonā neskanētu runājošā datorprogramma, kas viņam lasa priekšā visu, kas redzams uz ekrāna (un tik ātri, ka mums rodas šaubas, vai vispār ir iespējams ko tādu uztvert), pēc tā, cik veikli viņš pārvietojas pa mājaslapām, nemaz nevarētu pateikt, ka Māris ir neredzīgs.

Tastatūru no galvas Māris bija iemācījies jau tad, kad skolā vēl nebija informātikas. Arī Braila rindu apguvis pašmācības ceļā, pirms skolotājas vēl devušas zaļo gaismu darbam ar to. Pamazām pats „atkodis” arī interneta pasauli, kas neredzīgiem cilvēkiem sastāv no ļoti daudzām taustiņu kombinācijām, šifriem, daudzu lapu struktūras apguves, lai vispār tur ko varētu saprast. Māris atzīst, ka mācību procesā lieti noderējis viņa raksturs – urbties tik ilgi, kamēr viņš saprot, kas ir kas un kā orientēties.

Protams, daudzu lapu sarežģītā struktūra un pārblīvētība ar reklāmām, tāpat kā flash animāciju izmantošana programmēšanā, apgrūtina daudzu lapu pieejamību neredzīgiem cilvēkiem, bet Māris ir labi apguvis sev interesējošos portālus – ziņu portālus, mājaslapas ar mūzikas novirzienu, dažādus interneta radio, youtube.com, portālus par zinātni un astronomiju.

Internetu Māris aktīvi izmanto mājās, taču bez bibliotēkas nevarot iztikt – te pieejams Braila printeris un te viņš var izmantot arī Braila rindu, kas krietni atvieglo lasīšanu. Kā Māris atzīst, viņš bibliotēku izmanto tās pamata mērķim – informācijas meklēšanai un apgūšanai.

Annas un Māra stāsts bildēs

17.11.2009 – Aleksandra stāsts

Mēs ejam uz bibliotēku lasīt grāmatas, jaunāko periodiku, meklēt sev nepieciešamo informāciju, izmantot internetu vai vienkārši pavadīt savu brīvo laiku. Tomēr bieži vien neapzināmies bibliotēku kā neizsmeļamu resursu savām iespējām un vajadzībām. Bibliotēka, kādu mēs to redzam mūsdienās, lauž pieņemtās paradigmas. Vai vari iedomāties, ka, izmantojot bibliotēku, iespējams virzīt uzņēmējdarbību?

Ogres Centrālā bibliotēka, tāpat kā citas Latvijas publiskās bibliotēkas, rīko datorkursus interesentiem. Bibliotēka lepojas ar dažāda vecuma un sociālo grupu pārstāvjiem, kas šos kursus ir apmeklējuši un veiksmīgi beiguši. Vislielākais gandarījums jebkuram skolotājam ir tad, ja skolēns iegūtās zināšanas izmanto dzīvē.

Aleksandram ir 39 gadi, viņš ir gādīgs ģimenes galva, mīlošs vīrs un tēvs. No viņa staro mentalitātei raksturīga atklātība un labsirdība. Runājot par savu darbu, pieredzi, dzīvi, nav jūtams ne rūgtums, ne aizvainojums par to, ka ir grūti, varbūt neiet tik spoži, kā gribētos. Tā ir pilnīga pašpaļāvība uz savām spējām un veiksmi.

Gadu gaitā Aleksandrs ir strādājis dažādus darbus, vienmēr bijis pakļauts kādam darba devējam. Bibliotēkā brīvi pieejamais internets pavēra jaunu iespēju – pašam sava uzņēmējdarbība. Aleksandrs kā individuālais komersants izgatavo gultasveļu un pārdod to Ogres lielveikalā „Jumis”, nelielā stendā, kā arī izpilda pasūtījuma darbus – ja nu kādai gultai neder standarta izmēru veļa. Ideja biznesam radās, kad kāzu dienā kā dāvanu no labākā drauga saņēma skaistu kvalitatīvas gultasveļas komplektu. Tālākais jau attīstījās un joprojām norit bibliotēkā - pie datora, jo internetā Aleksandrs sazinās ar audumu piegādātāju Krievijā (tur senas tradīcijas kokvilnas audumu ražošanā), slēdz līgumus, izvēlas audumu paraugus, veic pasūtījumus, kārto norēķinus, uzzina likumdošanas izmaiņas, nodarbojas ar mārketingu.

Tagad Aleksandrs atceras, sākumā lieti noderēja datorkursos apgūtās zināšanas, jo formalitātes un dokumentu kārtošanu ir ērti koordinēt caur internetu. Aleksandrs atzīst, ka viegli jau nebija, tomēr – savs ir savs. Viņa uzņēmējdarbībā būtiskāka ir kvalitāte, nevis kvantitāte. To arī novērtē patstāvīgie klienti, kuru skaits pamazām, bet neatlaidīgi pieaug.

Visvērtīgāk šķiet, kad kāda mērķa vārdā iestaigātais ceļš uz bibliotēku turpinās regulāri – nedēļām, mēnešiem, gadiem. Aleksandrs uz bibliotēku ceļu mēro katru nedēļu. Ne tikai lai meklētu un pasūtītu jaunus audumus gultasveļai, bet arī lai izdrukātu etiķetes jau gatavajai produkcijai. Šis ir viens no gadījumiem, kad ar bibliotēkas palīdzību ir spējīgs funkcionēt vesels uzņēmums.

Lūk, bibliotēkas spēj pavērt pat visneiedomājamākās iespējas, kuru pamatnosacījums – brīvpieejas datori un bezmaksas internets.

Aleksandra stāsts bildēs.

10.11.2009 – Ilgas stāsts

Ar to, ka mēs piecpadsmit gadu vecumā beidzam pamatskolu, astoņpadsmit gadu vecumā vidusskolu un zināmā vecumā augstskolu, vēl nekas dzīvē nebeidzas. Vismaz mācīšanās aspektā. Turklāt pasaulē viss attīstās tik strauji, ka bez mācīšanās tai grūti līdzi tikt. Te jaunas tehnoloģijas, te jauni sadzīves priekšmeti, te jaunas paradigmas. Mēs dažkārt mācāmies līdz pat cienījamajam senioru vecumam. Mācāmies paši sev – lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti un radītu sev tīkamas pievienotās vērtības. 

No Trapenes bibliotēkas saņemtais stāsts par Ilgu Lakstīgalu pārsteidza visvairāk. Savā 71 gadā, kad izaudzināti un pasaulē palaisti bērni, aug mīļi mazbērni, izrādās – Ilgai nav bijis miera – vēl jāsaņem autovadītājas apliecība. 

Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) teorētiskais eksāmens tagad jau nokārtots. Taču līdz tam bijis ilgs un garš ceļš – neskaitāmas, neatlaidīgas stundas pavadītas Trapenes pagasta bibliotēkā pie datora. „Uz bibliotēku gāju kā uz darbu,” tagad atceras Ilga. Līdz tam ar datoru Ilga nopietni strādājusi nebija, par interneta izmantošanu nemaz nerunājot. Tomēr no datora peles nebaidījās, jo vienu otru reizi bija sēdusies pie datora, viesojoties bērnu mājās. 

Kad Ilga izlēma iegūt tiesības, lielākais šķērslis bija nevis praktiskā braukšana (jaunības dienās Ilga bija vadījusi auto), bet gan teorijas eksāmens interneta vidē. Ja nebūtu bibliotēkas ar iespēju bez maksas izmantot datoru un internetu, nez vai Ilgas sapnis būtu tik veiksmīgi realizējies. Vismaz ne tik ātri. Palīdzēja arī tas, ka līdzās bija bibliotekāres – vienmēr gatavas sniegt padomu, paskaidrot, atbalstīt.

Tagad Ilga smejas, ka, ejot uz nosprausto mērķi, nav bijis laika iedziļināties un izpētīt citas internetā pieejamās iespējas un resursus, kam gan solās pievērsties tad, kad autovadītājas apliecība būs jau kabatā. 

Pamudinājums atkal braukt ar auto Ilgai radās šovasar, kad bērni uzdāvinājuši mašīnu, ar kuru braukt uz vairākus kilometrus attālo Mikužu saiešanas namu. Šis nams vietējiem iedzīvotājiem ir svētnīca, kur notiek svētku dievkalpojumi, kristības un kāzas. Šis nams Ilgai ir kā vēl viens bērns, par kuru jārūpējas, jāauklē, jo tas vienmēr jāuztur kārtībā un tīrs. Šeit ir vieta, kur piesiet savu sirdi, kur dvēsele paceļas spārnos.

Pagaidām vēl Ilgas mašīnu rotā „M” zīme un braukt var pieredzējuša autovadītāja pavadībā, taču, vērojot Ilgas darbošanos ap stūri, ātruma pārslēdzēju un pagrieziena rādītājiem, šķiet, ka kundze ir radīta, lai brauktu ar mašīnu. Viss izdodas tik viegli un līgani, bez stresa un pārspīlējumiem. 

Ilgas attieksme pret dzīvi varētu būt piemērs katram cilvēkam šādā vecumā. Bet galu galā – mēs taču dzīvojam tādu dzīvi, kādu paši izvēlamies. Ilgas izvēle ir dzīve Trapenē, pašas celtā mājiņā, kopā ar meitu un uzticīgo sargu – suni Hercogu. Arī dzeja - Ilgas domu un dvēseles izjūtu atspulgi. Un pienākumi Mikužu saiešanas namā, kurp tagad Ilga varēs nokļūt, nejautājot palīdzību citiem.

Jā, bibliotēka dažkārt ir svarīgs posms ceļā uz izvirzīto mērķi. Un katram cilvēkam ir savi iemesli, kāpēc doties uz bibliotēku, bet katrs sasniegtais mērķis, kas pārvērties īstenībā, pateicoties bibliotēkai, dod tai jaunu, varbūt pat abstraktu nozīmi. Galvenais ir saprast savas vēlmes un vajadzības. Saprast, vai to piepildījums ir iespējams bibliotēkā. Ja ir, tad bibliotēka pavisam droši pilda savu funkciju – tā ir, lai kalpotu cilvēkiem.

Ilgas stāsts bildēs

09.11.2009 – Matīsa stāsts

Ik dienas mēs saskaramies ar dažādām grūtībām un šķēršļiem, kurus ar lielāku vai mazāku apņemšanos, mērķtiecību un dzīves sparu itin viegli spējam pārvarēt. Taču ir situācijas, kurās dzīves izliktos šķēršļus uzveikt nav tik vienkārši, tomēr ir iespējams. Matīsa stāsts apliecināja, ka bibliotēkai arī var būt nozīmīga loma šajā ceļā.

Jau ceturtā filmēšanas diena. Pēc pēdējās būs skumji – šie braucieni atver jaunas izpratnes lapas manā apziņā. Katrs satiktais cilvēks iemāca kaut ko ļoti būtisku. Arī Matīss. Par viņu mums atrakstīja Bērzaunes pagasta bibliotēkas vadītāja Ineta Zvirgzdiņa.

Matīss Bērzaunes bibliotēkā un arī bibliotekāres dzīvē ienāca, pateicoties pagasta projektam, kas piedāvāja invalīdiem subsidētās darba vietas. Kā atzīst pati bibliotekāre, iesākumā bijusi ļoti bažīga, kā tas būs, kad Matīss sāks strādāt bibliotēkā, vai viss izdosies kā nākas, vai nebūs problēmas. Tomēr puisis ar savām prāta spējām, precizitāti, toleranci un centību pārsteidza. Matīsa prāts ir teju kā enciklopēdija – viņš spēj itin viegli, bez piepūles atcerēties daudzus būtiskus gadu skaitļus, notikumus, savā leksikā lieto svešvārdus. Ja nebūtu kustību traucējumu, viņš dzīvē sasniegtu daudz, jo ar tik gaišu prātu dzīves ceļš gandrīz vai ir noteikts. Jokojoties Matīsam ieteikts pelnīt naudu ar savu labo atmiņu, piedaloties dažādās viktorīnās, tomēr Matīss uzskata, ka gaišs prāts ir Dieva dota dāvana, ar ko nevajadzētu lielīties.

Iesākumā Matīss palīdzējis ar bibliotēkas kartotēkas uzturēšanu un nolietoto grāmatu norakstīšanu. Visu darījis ar roku, rūpīgi veidojot pierakstus. Lai arī dzīvē jau bija iepazinies ar datoru, kad mācījies Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēsturniekos, bibliotekārei teicis, ka ar datoru nestrādās nekādā gadījumā. Nekad. Pirmkārt, baidījies, ka neizdosies, otrkārt – ir kreilis, kas, viņaprāt, apgrūtina datora lietošanu.

Laikā, kad Matīss strādāja bibliotēkā, tur notika datorkursi iedzīvotājiem, kas vēlējās apgūt datora un interneta lietošanas prasmes. Šos kursus apmeklēja dažāda vecuma cilvēki, un, viņus vērojot, iedrošinājās arī Matīss – varbūt tomēr viņš arī spēj? No jauna apgūt datora lietošanu Matīss sāka lēnām. Apgūstot pamatprasmes, bez bibliotekāres palīdzības neiztika. Tieši bibliotekārs ir tas, kurš spēlē nozīmīgu lomu apmeklētāju izglītošanā, apmācīšanā un, kas ne mazāk būtiski, iedrošināšanā.

Matīsam ir konkrētas intereses, ko viņš meklē internetā – šobrīd ļoti aktīvi lasa ebreju elektronisko enciklopēdiju. Viņš pārsteidz ar savām zināšanām un skatījumu uz dažādiem vēsturiskiem un politiskiem procesiem pasaulē. Matīss uzsver, ka internetā meklē tikai tās lietas, ko nevar atrast grāmatās.

Matīss bibliotēkā izmanto iespēju arī izprintēt informāciju, kas viņam šķiet būtiska: informāciju par jau minēto ebreju vēsturi, novadpētniecības materiālus par Gaiziņkalna apkaimi u.c. Tomēr ir kāds internetā atrodams materiāls, kas Matīsam nozīmē īpaši daudz – tā ir Albrehta Dīrera glezna ar brāļa Alberta rokām. Ar šo gleznu viņš identificē sevi, jo stāsts, ko dzirdējis dievkalpojumā, viņam palicis īpaši tuvs.

Visgrūtākais, ko viņam dzīvē nākas pārdzīvot, ir vientulība. Vientulība, ar kuru jācīnās dienu no dienas. Ar vientulību, kas seko līdzi ik uz soļa, ar vientulību, kas mājā spiežas caur katru istabas stūri. Ar vientulību, no kuras baidās ikviens cilvēks, kurai ir neticams, iznīcinošs spēks. Bet Matīss ir atradis veidu, kā neļaut vientulībai sevi uzveikt – bibliotēkā viņš jūtas gaidīts, noderīgs un pavada laiku pilnvērtīgi.

Nu jau pavisam droši varu teikt, ka bibliotēka ir ne tikai grāmatu krātuve un piekļuve interneta resursiem – tā ir vieta, kur cilvēks, kas savā dzīvē jūtas vientuļš, var sajust līdzcilvēku klātbūtni un rast draudzību.

Matīsa stāsts bildēs

3.11.2009 - Brocēnu senioru stāsts

Dzīve Rīgā noved pie zināmiem priekšstatiem un stereotipiem par to, kas notiek ārpus galvaspilsētas jeb, šajā gadījumā labāk teikt – kas nenotiek. Mums bieži vien liekas, ka tikai lielajās pilsētās pulsē dzīvība, kustība, attīstība. Mums liekas, īpaši šajā laikā, kad Latviju ir piemeklējušas ekonomiskas grūtības, ka, ja arī pilsētās valda zināma depresija un bezcerība, mazpilsētās un laukos šī situācija ir dramatiskāka. Un tomēr, ir lietas, kurās mēs kļūdāmies. Stereotipi ir tāpēc, lai tos lauztu.

Braucot uz Brocēnu pašvaldības bibliotēku, zinām, ka mūs gaida grupiņa pensionāru, kuri vasarā bibliotekāres pavadībā soli pa solim apguva datorprasmes un interneta iespējas bibliotēkas piedāvātajā bezmaksas apmācību kursā. Tagad, pēc pašu iniciatīvas, šis prasmes turpina attīstīt, satiekoties bibliotēkā katru otrdienas rītu.

„Trešajam tēva dēlam” bibliotēkas vadītājas Valdas Ozoliņas mudināti grupas dalībnieki savus veiksmes stāstus bija rakstījuši paši (citos gadījumos tos iesūtīja bibliotekāri). Tas bija kā apliecinājums tam, ka viņi mācās, gūst gandarījumu, viņiem padodas un viņi ir atklājuši jaunas iespējas, kā darīt dzīvi pilnvērtīgāku. Tomēr, lasot šos stāstus, prātā nevarēja ienākt, cik nozīmīgas šīs jaunās prasmes ir katram no pagaidām nelielās Brocēnu senioru kopas jeb, kā viņi paši to sauc, tehnoloģiju draugu grupas.

Katru otrdienu bibliotekāre Valda Ozoliņa sagaida savus vasaras „kursantus” gaišajās bibliotēkas telpās ar laipnu smaidu un mācību programmu kārtējai tikšanās reizei. Viņi papildina vasarā iegūtās zināšanas soli pa solim, lēnām un rūpīgi, jo, kā paši saka, cilvēkam gados ir citi apgriezieni, vajadzīga cita pieeja, apgūstot jauno.

Lielai daļai grupas dalībnieku arī mājās ir pieejami datori, kurus dāvinājuši bērni, krustbērni, kā nu kuram. Apgūt datoru un internetu pašmācības ceļā, protams, ir iespējams, tomēr – uztraukums un nedrošība par savām spējām dara savu, tādēļ ir izvēlēts iknedēļas ceļš uz bibliotēku. Brocēnu seniori visi kā viens uzsver, ka mācīties grupā ir nenovērtējami labāk kā individuāli – tad ir gan biedra plecs līdzās, gan bibliotekāres atbalsts, gan lielāka pārliecība un iespēja dalīties priekā par sasniegto.

Tehnoloģiju draugu grupas tikšanās reizēm ir vairāki pievienotās vērtības aspekti, par ko paši pensionāri ir patiesi pateicīgi: pirmkārt, ikviens tiecas uz savu individuālo mērķi, kurš katram ir pilnīgi atšķirīgs un vienlaikus kalpo kā motivējošs spēks; otrkārt, šīm tikšanās reizēm var likt vienādības zīmi ar iespēju būt cilvēkos, satikt domubiedrus, iegūt jaunus draugus – tātad tā ir iespēja nejusties vienam; treškārt, tiek apgūtas jaunas, vēl nekad neizzinātas lietas, kas ievērojami paplašina iespēju un interešu amplitūdu.

Ikkatrs grupas dalībnieks ir kolorīta un interesanta personība, par katru varētu tapt atsevišķs stāsts ar ievadu, saturu un nobeigumu. Pateicoties internetam, Solveiga ir izveidojusi savas dzimtas koku, atradusi pat ceturtās pakāpes vectēvu, kurš dzimis 1787.gadā. Tagad par katru dzimtas cilvēku top apraksts – tie paliks bērnu bērniem. Jautrīte priecājas par iespēju krāt sev nepieciešamo informāciju par dārzkopību dokumentu mapītē, lai vēlāk to nodotu bērniem. Viņa priecājas, ka tagad pati var sagatavot reklāmas lapiņas draudzes darba vajadzībām. Informāciju par dārzkopību meklē arī Raimonda, kuras sirdslieta ir ne tikai prieks un košums dārzā, bet arī ceļošana – lasot ceļojumu iespaidus un skatoties bilžu galerijas, rodas iespēja šos ceļojumus izsapņot pašas sajūtās. Arvīds tagad visus maksājumus veic tikai ar interneta starpniecību, kā arī lasa ziņu portālus, jo presi abonēt mājās sanāk par dārgu. Viņš arī meklē senos skolasbiedrus. Valentīnai jaunās prasmes sniedz iespēju internetā bez maksas sazināties ar bērniem. „Mums depresija nedraud!” – šo Jautrītes reiz izteikto apgalvojumu visi grupas dalībnieki tagad pieņēmuši kā savējo.

Klausoties šajos un vēl citos Brocēnu senioru pieredzes stāstos, patiešām šķiet, ka dzīve, neatkarīgi no apstākļiem, mierīgi un pārliecinoši rit savu gaitu tālāk – viss notiek!

Brocēnu tehnoloģiju draugu grupas stāsts bildēs

2.11.2009 - Janīnas stāsts

Pa ceļam uz Riebiņu novada Rušonu mūs pavada apsarmojusi, balta daba. Šķiet, visa apkārtne ir sastingusi un šādā stingumā gatava pārlaist dienu. Tomēr tas ir tikai rīta māns, jo uz pusdienlaiku parādās saule, kas visu atkausē vienā mirklī. Daba atkal atdzīvojas. Tas, šķiet, sasaucas ar cilvēku, pie kura braucam – cilvēku, kas mīl dabu, ziedus, visu dzīvo.

Janīna Rušonā ir dzīvojusi visu savu mūžu, uzaudzinājusi četrus bērnus un var lepoties ar vislabāk kopto dārzu pagastā. Dzīve viņu nav saudzējusi no sitieniem un neveiksmēm, tomēr gaišā attieksme ir ļāvusi saglabāt dzīvesprieku. Pašreiz Janīna mitinās nesen atgūtajā vectēva mājā kopā ar vienu no dēliem un diviem runčiem, netālu kaimiņos arī bibliotekāres Intas māja. Tieši viņa Janīnai palīdzēja spert pirmos soļus, lai iemācītos lietot datoru un internetu.

Janīnas vēlme apgūt datora un interneta lietošanu ir kā loģisks turpinājums faktam, ka viņa ir izlasījusi teju visas grāmatas, kas pieejamas Rušonas bibliotēkā. Lēmums mainīt šo situāciju nāca pēkšņi, vienā dienā, kad Janīna, pilna apņēmības, vienkārši apsēdās pie datora. Kā saka pati Janīna, internets ir palīdzējis padarīt dzīvi interesantāku un krāsaināku. Portāls draugiem.lv Janīnai savos piecdesmit deviņus gados ir īsts atklājums un tagad arī neatņemama dzīves sastāvdaļa. Te viņa ir atradusi gadiem nesatiktus draugus un radiniekus – internetā sarakstīšanās process ir daudz vienkāršāks un ātrāks, nav arī nauda pastmarkām jātērē. Savu aizraušanos ar dārzkopību un mīlestību pret ziediem, Janīna ir pārnesusi arī uz virtuālo pasauli – draugos izveidotajā domubiedru grupā „Dienziedes” Janīna ar līdzīgi domājošajiem apmainās ar informāciju, padomiem un tāpat vien – parunājas par dzīvi.

Janīna ir atradusi arī sirsnīgu draudzeni, kas dzīvo Liepājā. Viņu satikšanās ir notikusi gan tikai internetā – abām ir vienas intereses, aizraušanās, ir, par ko parunāt. Vai domāts kādreiz satikt šo cilvēku arī dzīvē? Diez vai – attālums ir tik liels, bet iespējas tik mazas.

Janīnai no bērnības nav saglabājusies neviena fotogrāfija, par ko viņai īpaši sāp sirds, tādēļ viņa sev nosolījusies, ka saviem bērniem sagādās katram pa skaistam fotoalbumam. Tā izveidojusies arī mīlestība pret fotoattēliem un fotografēšanu. Janīna var lepoties ar skaistiem, pašas fotografētiem ziedu attēliem, kas glīti izkārtoti lielos albumos. Kad pārņem skumjas, tiek ņemts viens no albumiem, šķirstīts, skatīts un atgriežas dzīvesprieks. Albumus Janīna skatās arī portāla draugiem.lv – labprāt skatās draugu saliktās galerijas, no ceļojumiem, arī ikdienišķus. Jautāta, vai savās galerijās arī ko liek, teic, ka liek ziedu attēlus, jo tie ir tas, kas priecē sirdi.

Lai gan arī mājās Janīnai ir dators, ceļš uz bibliotēku tiek mērots katru nedēļu, ar apskaužamu regularitāti. Galu galā – viss mainās tik ātri, ka negribas neko palaist garām. Janīna ir no tiem cilvēkiem, kas ne mirkli nespēj pavadīt mierā – pavasarī un vasarā pirmajā vietā ir dārza darbi, kad jāsēj, jāravē, jākopj, bet rudenī un ziemā, kad ārā viss ir mierīgs, Janīna tamborē un auž uz stellēm. Viņa var lepoties ar skaistiem paklājiem un tamborējumiem.

Jaunas prasmes un internets maina cilvēku dzīves. Pat to cilvēku, kuriem šķiet, ka viņu dzīvē nekas nevar mainīties.

Janīnas stāsts bildēs

27.10.2009 – Roberta stāsts

Ir pavisam agrs 27.oktobra rīts. Lai arī teju jau novembris, gaiss ir apbrīnojami silts un maigs. Izejot no mājām īsi pēc sešiem, šķiet, ka visa pasaule vēl dus – viss ir lēns un rimts. Tomēr iekšēji sajūtas ir pretējas – šodien braucam uz pirmo filmēšanu. Ceļš ved uz Jēkabpili, no kurienes tika atsūtīts sirsnīgais stāsts par Robertu. Roberts ir visjaunākais no mūsu varoņiem. Viņam tūlīt paliks 12.

Ierodoties Jēkabpils galvenās bibliotēkas Bērnu nodaļā, mūs sagaida bibliotēkas direktore Zinaīda un bibliotekāre Ilona – abas smaidīgas un gaišas. Tāpat kā bērnu nodaļas telpas – košās krāsās, mājīgas un siltas. Te literatūru savām interesēm atrod gan pusaudži, gan paši mazākie lasītāji. Pieejamās lasāmvielas klāsts ir sākot no bilžu grāmatām līdz pat izziņu literatūrai. Bet ne tas vien ir, kas šeit vilina bērnus.

Kādā jūlija pēcpusdienā bibliotēkā ieradās Roberts – kautrīgs, bikls un bailīgs. Neskaidrā valoda sākotnēji bijusi barjera komunikācijai ar bibliotekāri, tomēr neatlaidība novedusi līdz savstarpējai sapratnei un nu jau – draudzībai. Bibliotekāre bērniem tur ir kā mamma, uzticības persona. Īpaši Robertam, jo abi var sarunāt to, ko citi nevar.

Roberts uz bibliotēku atveda visu savu ģimeni – mazo brālīti Kristapu (4 gadi), mammu Aivu un māsiņu Esteri. Estere vēl ir pavisam maza – vien 10 mēnešus veca, bet jau pastāvīga bibliotēkas apmeklētāja. Sarunas ar Robertu vedas gausi, puisis mazliet samulsis no tādas uzmanības – un kā nu ne, kurš tad nebūtu? Bibliotēkā Robertu visvairāk interesē datori, taču grāmatas arī ir vērtība viņa acīs.

Sarunās aktīvi līdzdarbojas mazais brālītis, kurš čalo par peldētprasmi, močiem un datorspēlēm. Kā secinām – ies vecākā brāļa pēdās. Roberts ir kaislīgs motociklu cienītājs, tādēļ viņa favorītspēles ir tieši tās, kur jābrauc ar šiem tehniskajiem transportlīdzekļiem. Ne šaušana, ne kariņi. Bet motocikli. Un grāmatas. Jā, arī tās, bet pirmkārt – enciklopēdijas. Jo arī tur ir motocikli.

Roberta mamma strādājusi Jēkabpils bērnudārzā, šobrīd gan ir svarīgāks darbiņš – mazās Esteres auklēšana. Klausoties mammas stāstījumā un uzskatos, pārņem sajūta, ka labāku bērnu audzināšanas pieeju grūti iedomāties. Izaudzināt trīs bērnus vien ir ko vērts. Aiva ir pateicīga, ka ir bibliotēka, kur bērniem nākt. Citādāk jāaug uz ielas, kur ir citi noteikumi, citi principi. Bibliotēka, pie visām tās funkcijām, vēl ir arī drošība – jumts virs galvas, līdzcilvēki, iespējas. Vissvarīgākās lietas, protams, nāk no ģimenes, tomēr ir skaidrs, ka bērniem ir jāizglītojas, jāpaplašina savs redzesloks un zināšanas.

Tāpēc Aivai nav iebildumu, ka Roberts spēlē datorspēles – tā ir jauna pieredze. Un bibliotekāre, kura jūt atbildību pret bērniem, neļauj viņiem stundām sēdēt pie datora. Pusstundu un tad atpūta, ko bērni arī labprāt izmanto – palasa grāmatu, žurnālu vai uzspēlē „Riču – raču”. Roberts bibliotēkas dzīvē ir „ievilcis” arī mammu, kura regulāri nāk, lasa žurnālus, grāmatas, meklē materiālus par kulināriju. Arī Roberts, kad izaugs liels, būs pavārs. Mamma jau tagad ļauj rosīties pa virtuvi – prot cept pankūkas, vārīt zupas. Varbūt tomēr tehniskās intereses ņems virsroku, bet pagaidām to zināt vēl nevar.

Gan mamma, gan Roberts izmanto arī draugiem.lv, turklāt Roberts ar prieku un lepnumu pamāca mammai, kā to lietot, kā vēstules rakstīt.

Raugoties šajā ģimenē, rodas sajūta, ka pasaule nekur nepazudīs. Jo viss sākas un beidzas ģimenē. Ielaižot savā dzīvē bibliotēku, kā būtisku atskaites punktu, var pavērties jaunas iespējas un atklāties lietas, par kurām iepriekš nekad nav bijusi pat nojauta.

Publisko bibliotēku attīstības projekts „Trešais tēva dēls” ir nodrošinājis bibliotēkas ar datoriem un internetu. Bērni Jēkabpils galvenajā bibliotēkā līp pie datora pa diviem, pa trim – tik svarīgi tie viņiem ir. Dzīve bibliotēkā – tas ir vesels komunikācijas un socializēšanās process. Tas ir kas jauns un svarīgs – atrast draugus bibliotēkā.

Roberta stāsts bildēs