Dzīve Rīgā noved pie zināmiem priekšstatiem un stereotipiem par to, kas notiek ārpus galvaspilsētas jeb, šajā gadījumā labāk teikt – kas nenotiek. Mums bieži vien liekas, ka tikai lielajās pilsētās pulsē dzīvība, kustība, attīstība. Mums liekas, īpaši šajā laikā, kad Latviju ir piemeklējušas ekonomiskas grūtības, ka, ja arī pilsētās valda zināma depresija un bezcerība, mazpilsētās un laukos šī situācija ir dramatiskāka. Un tomēr, ir lietas, kurās mēs kļūdāmies. Stereotipi ir tāpēc, lai tos lauztu.
Braucot uz Brocēnu pašvaldības bibliotēku, zinām, ka mūs gaida grupiņa pensionāru, kuri vasarā bibliotekāres pavadībā soli pa solim apguva datorprasmes un interneta iespējas bibliotēkas piedāvātajā bezmaksas apmācību kursā. Tagad, pēc pašu iniciatīvas, šis prasmes turpina attīstīt, satiekoties bibliotēkā katru otrdienas rītu.
„Trešajam tēva dēlam” bibliotēkas vadītājas Valdas Ozoliņas mudināti grupas dalībnieki savus veiksmes stāstus bija rakstījuši paši (citos gadījumos tos iesūtīja bibliotekāri). Tas bija kā apliecinājums tam, ka viņi mācās, gūst gandarījumu, viņiem padodas un viņi ir atklājuši jaunas iespējas, kā darīt dzīvi pilnvērtīgāku. Tomēr, lasot šos stāstus, prātā nevarēja ienākt, cik nozīmīgas šīs jaunās prasmes ir katram no pagaidām nelielās Brocēnu senioru kopas jeb, kā viņi paši to sauc, tehnoloģiju draugu grupas.
Katru otrdienu bibliotekāre Valda Ozoliņa sagaida savus vasaras „kursantus” gaišajās bibliotēkas telpās ar laipnu smaidu un mācību programmu kārtējai tikšanās reizei. Viņi papildina vasarā iegūtās zināšanas soli pa solim, lēnām un rūpīgi, jo, kā paši saka, cilvēkam gados ir citi apgriezieni, vajadzīga cita pieeja, apgūstot jauno.
Lielai daļai grupas dalībnieku arī mājās ir pieejami datori, kurus dāvinājuši bērni, krustbērni, kā nu kuram. Apgūt datoru un internetu pašmācības ceļā, protams, ir iespējams, tomēr – uztraukums un nedrošība par savām spējām dara savu, tādēļ ir izvēlēts iknedēļas ceļš uz bibliotēku. Brocēnu seniori visi kā viens uzsver, ka mācīties grupā ir nenovērtējami labāk kā individuāli – tad ir gan biedra plecs līdzās, gan bibliotekāres atbalsts, gan lielāka pārliecība un iespēja dalīties priekā par sasniegto.
Tehnoloģiju draugu grupas tikšanās reizēm ir vairāki pievienotās vērtības aspekti, par ko paši pensionāri ir patiesi pateicīgi: pirmkārt, ikviens tiecas uz savu individuālo mērķi, kurš katram ir pilnīgi atšķirīgs un vienlaikus kalpo kā motivējošs spēks; otrkārt, šīm tikšanās reizēm var likt vienādības zīmi ar iespēju būt cilvēkos, satikt domubiedrus, iegūt jaunus draugus – tātad tā ir iespēja nejusties vienam; treškārt, tiek apgūtas jaunas, vēl nekad neizzinātas lietas, kas ievērojami paplašina iespēju un interešu amplitūdu.
Ikkatrs grupas dalībnieks ir kolorīta un interesanta personība, par katru varētu tapt atsevišķs stāsts ar ievadu, saturu un nobeigumu. Pateicoties internetam, Solveiga ir izveidojusi savas dzimtas koku, atradusi pat ceturtās pakāpes vectēvu, kurš dzimis 1787.gadā. Tagad par katru dzimtas cilvēku top apraksts – tie paliks bērnu bērniem. Jautrīte priecājas par iespēju krāt sev nepieciešamo informāciju par dārzkopību dokumentu mapītē, lai vēlāk to nodotu bērniem. Viņa priecājas, ka tagad pati var sagatavot reklāmas lapiņas draudzes darba vajadzībām. Informāciju par dārzkopību meklē arī Raimonda, kuras sirdslieta ir ne tikai prieks un košums dārzā, bet arī ceļošana – lasot ceļojumu iespaidus un skatoties bilžu galerijas, rodas iespēja šos ceļojumus izsapņot pašas sajūtās. Arvīds tagad visus maksājumus veic tikai ar interneta starpniecību, kā arī lasa ziņu portālus, jo presi abonēt mājās sanāk par dārgu. Viņš arī meklē senos skolasbiedrus. Valentīnai jaunās prasmes sniedz iespēju internetā bez maksas sazināties ar bērniem. „Mums depresija nedraud!” – šo Jautrītes reiz izteikto apgalvojumu visi grupas dalībnieki tagad pieņēmuši kā savējo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru