Ar to, ka mēs piecpadsmit gadu vecumā beidzam pamatskolu, astoņpadsmit gadu vecumā vidusskolu un zināmā vecumā augstskolu, vēl nekas dzīvē nebeidzas. Vismaz mācīšanās aspektā. Turklāt pasaulē viss attīstās tik strauji, ka bez mācīšanās tai grūti līdzi tikt. Te jaunas tehnoloģijas, te jauni sadzīves priekšmeti, te jaunas paradigmas. Mēs dažkārt mācāmies līdz pat cienījamajam senioru vecumam. Mācāmies paši sev – lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti un radītu sev tīkamas pievienotās vērtības.
No Trapenes bibliotēkas saņemtais stāsts par Ilgu Lakstīgalu pārsteidza visvairāk. Savā 71 gadā, kad izaudzināti un pasaulē palaisti bērni, aug mīļi mazbērni, izrādās – Ilgai nav bijis miera – vēl jāsaņem autovadītājas apliecība.
Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) teorētiskais eksāmens tagad jau nokārtots. Taču līdz tam bijis ilgs un garš ceļš – neskaitāmas, neatlaidīgas stundas pavadītas Trapenes pagasta bibliotēkā pie datora. „Uz bibliotēku gāju kā uz darbu,” tagad atceras Ilga. Līdz tam ar datoru Ilga nopietni strādājusi nebija, par interneta izmantošanu nemaz nerunājot. Tomēr no datora peles nebaidījās, jo vienu otru reizi bija sēdusies pie datora, viesojoties bērnu mājās.
Kad Ilga izlēma iegūt tiesības, lielākais šķērslis bija nevis praktiskā braukšana (jaunības dienās Ilga bija vadījusi auto), bet gan teorijas eksāmens interneta vidē. Ja nebūtu bibliotēkas ar iespēju bez maksas izmantot datoru un internetu, nez vai Ilgas sapnis būtu tik veiksmīgi realizējies. Vismaz ne tik ātri. Palīdzēja arī tas, ka līdzās bija bibliotekāres – vienmēr gatavas sniegt padomu, paskaidrot, atbalstīt.
Tagad Ilga smejas, ka, ejot uz nosprausto mērķi, nav bijis laika iedziļināties un izpētīt citas internetā pieejamās iespējas un resursus, kam gan solās pievērsties tad, kad autovadītājas apliecība būs jau kabatā.
Pamudinājums atkal braukt ar auto Ilgai radās šovasar, kad bērni uzdāvinājuši mašīnu, ar kuru braukt uz vairākus kilometrus attālo Mikužu saiešanas namu. Šis nams vietējiem iedzīvotājiem ir svētnīca, kur notiek svētku dievkalpojumi, kristības un kāzas. Šis nams Ilgai ir kā vēl viens bērns, par kuru jārūpējas, jāauklē, jo tas vienmēr jāuztur kārtībā un tīrs. Šeit ir vieta, kur piesiet savu sirdi, kur dvēsele paceļas spārnos.
Pagaidām vēl Ilgas mašīnu rotā „M” zīme un braukt var pieredzējuša autovadītāja pavadībā, taču, vērojot Ilgas darbošanos ap stūri, ātruma pārslēdzēju un pagrieziena rādītājiem, šķiet, ka kundze ir radīta, lai brauktu ar mašīnu. Viss izdodas tik viegli un līgani, bez stresa un pārspīlējumiem.
Ilgas attieksme pret dzīvi varētu būt piemērs katram cilvēkam šādā vecumā. Bet galu galā – mēs taču dzīvojam tādu dzīvi, kādu paši izvēlamies. Ilgas izvēle ir dzīve Trapenē, pašas celtā mājiņā, kopā ar meitu un uzticīgo sargu – suni Hercogu. Arī dzeja - Ilgas domu un dvēseles izjūtu atspulgi. Un pienākumi Mikužu saiešanas namā, kurp tagad Ilga varēs nokļūt, nejautājot palīdzību citiem.
Jā, bibliotēka dažkārt ir svarīgs posms ceļā uz izvirzīto mērķi. Un katram cilvēkam ir savi iemesli, kāpēc doties uz bibliotēku, bet katrs sasniegtais mērķis, kas pārvērties īstenībā, pateicoties bibliotēkai, dod tai jaunu, varbūt pat abstraktu nozīmi. Galvenais ir saprast savas vēlmes un vajadzības. Saprast, vai to piepildījums ir iespējams bibliotēkā. Ja ir, tad bibliotēka pavisam droši pilda savu funkciju – tā ir, lai kalpotu cilvēkiem.
Ilgas stāsts bildēs
No Trapenes bibliotēkas saņemtais stāsts par Ilgu Lakstīgalu pārsteidza visvairāk. Savā 71 gadā, kad izaudzināti un pasaulē palaisti bērni, aug mīļi mazbērni, izrādās – Ilgai nav bijis miera – vēl jāsaņem autovadītājas apliecība.
Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) teorētiskais eksāmens tagad jau nokārtots. Taču līdz tam bijis ilgs un garš ceļš – neskaitāmas, neatlaidīgas stundas pavadītas Trapenes pagasta bibliotēkā pie datora. „Uz bibliotēku gāju kā uz darbu,” tagad atceras Ilga. Līdz tam ar datoru Ilga nopietni strādājusi nebija, par interneta izmantošanu nemaz nerunājot. Tomēr no datora peles nebaidījās, jo vienu otru reizi bija sēdusies pie datora, viesojoties bērnu mājās.
Kad Ilga izlēma iegūt tiesības, lielākais šķērslis bija nevis praktiskā braukšana (jaunības dienās Ilga bija vadījusi auto), bet gan teorijas eksāmens interneta vidē. Ja nebūtu bibliotēkas ar iespēju bez maksas izmantot datoru un internetu, nez vai Ilgas sapnis būtu tik veiksmīgi realizējies. Vismaz ne tik ātri. Palīdzēja arī tas, ka līdzās bija bibliotekāres – vienmēr gatavas sniegt padomu, paskaidrot, atbalstīt.
Tagad Ilga smejas, ka, ejot uz nosprausto mērķi, nav bijis laika iedziļināties un izpētīt citas internetā pieejamās iespējas un resursus, kam gan solās pievērsties tad, kad autovadītājas apliecība būs jau kabatā.
Pamudinājums atkal braukt ar auto Ilgai radās šovasar, kad bērni uzdāvinājuši mašīnu, ar kuru braukt uz vairākus kilometrus attālo Mikužu saiešanas namu. Šis nams vietējiem iedzīvotājiem ir svētnīca, kur notiek svētku dievkalpojumi, kristības un kāzas. Šis nams Ilgai ir kā vēl viens bērns, par kuru jārūpējas, jāauklē, jo tas vienmēr jāuztur kārtībā un tīrs. Šeit ir vieta, kur piesiet savu sirdi, kur dvēsele paceļas spārnos.
Pagaidām vēl Ilgas mašīnu rotā „M” zīme un braukt var pieredzējuša autovadītāja pavadībā, taču, vērojot Ilgas darbošanos ap stūri, ātruma pārslēdzēju un pagrieziena rādītājiem, šķiet, ka kundze ir radīta, lai brauktu ar mašīnu. Viss izdodas tik viegli un līgani, bez stresa un pārspīlējumiem.
Ilgas attieksme pret dzīvi varētu būt piemērs katram cilvēkam šādā vecumā. Bet galu galā – mēs taču dzīvojam tādu dzīvi, kādu paši izvēlamies. Ilgas izvēle ir dzīve Trapenē, pašas celtā mājiņā, kopā ar meitu un uzticīgo sargu – suni Hercogu. Arī dzeja - Ilgas domu un dvēseles izjūtu atspulgi. Un pienākumi Mikužu saiešanas namā, kurp tagad Ilga varēs nokļūt, nejautājot palīdzību citiem.
Jā, bibliotēka dažkārt ir svarīgs posms ceļā uz izvirzīto mērķi. Un katram cilvēkam ir savi iemesli, kāpēc doties uz bibliotēku, bet katrs sasniegtais mērķis, kas pārvērties īstenībā, pateicoties bibliotēkai, dod tai jaunu, varbūt pat abstraktu nozīmi. Galvenais ir saprast savas vēlmes un vajadzības. Saprast, vai to piepildījums ir iespējams bibliotēkā. Ja ir, tad bibliotēka pavisam droši pilda savu funkciju – tā ir, lai kalpotu cilvēkiem.
Ilgas stāsts bildēs
2 komentāri:
Tā ir mana omīte un es ar viņu lepojos! Malacis! :) Turies un tik uz priekšu!
Mammucīt! Novēlu tev ne vienu vien sapni piepildīt un augstākās virsotnes sasniegt!!! Turpini mūs pārsteigt un priecēt arī turpmāk!
Ierakstīt komentāru